manuprāt, es tur gāju, lai satiktu draugus vai mammas dēļ. Baznīca man kļuva par tādu svētdienas padarīšanu, kā skola. Nebija jau tā, ka es par to ko mācītājs teica nedomāju, es par to domāju tikai svētdienās. Tad kad es mācījos devītajā klasē, es sāku vēlu nākt mājās, bastot stundas, melot, neklausīt vecākus un tajā pašā laikā es arī kaut kā sāku vairāk domāt par Dievu. Un tā kādu dienu, pirms latviešu valodas eksāmena, lūgšanas laikā es sāku viscaur drebēt, man ausīs džinkstēja ausīs tā, ka es nedzirdēju ko pārējie lūdz un man tā skaņa gāja caur kauliem, tad kad es jau vairs nevarēju izturēt es atvēru acis un viss bija balts, pēc kāda laika miglains, tad kad es spēju saredzēt durvju kliņķi, es izgāju ārā un apsēdos uz soliņa, pēc kādām 5 minūtēm man tas viss pārgāja un es gāju rakstīt latviešu valodas eksāmenu.Caur šo notikumu Dievs man parādīja, ka man ir jāizdara izvēle, un jāseko tai. Ar to dienu sāku atmest savus sliktos ieradumus, es sapratu, būt kristietim tas ir dzīves veids. Paskatoties atpakaļ, varu teikt, ka savu izvēli nenožēloju un ka Jēzus ir izmainījis manu dzīvi.

                                                                                                              Kurts Kleinhofs-Prūsis