Es nāku no daļēji kristīgas ģimenes... Bērnībā mani mamma veda uz baznīcu, manuprāt, es tur gāju, lai satiktu draugus vai mammas dēļ. Baznīca man kļuva par tādu svētdienas padarīšanu, kā skola. Nebija jau tā, ka es par to ko mācītājs teica nedomāju, es par to domāju tikai svētdienās. Tā ar laiku es aizvien vairāk attālinājos no Dieva un kad es kaut kā biju ticis līdz devītās klases beigām pirms latviešu valodas eksāmena, lūgšanas laikā es sāku viss drebēt, man ausīs džinkstēja tā ka es nedzirdēju ko pārējie lūdz un man tā skaņa gāja caur kauliem, tad kad es jau vairs nevarēju izturēt es atvēru acis un viss bija balts, pēc kāda laika miglains, tad kad es spēju saredzēt durvju kliņķi es izgāju ārā un apsēdos uz soliņa pēc kādām 5 minūtēm man tas viss pārgāja un es gāju rakstīt latviešu valodas eksāmenu. Šis notikums man lika aizdomāties par to, ka Dievam ir plāns priekš manis un Viņam nav vienalga, kas ar mani notiek. Ar to dienu sāku atmest savus sliktos ieradumus, es sapratu, būt kristietim tas ir dzīves veids. Paskatoties atpakaļ, varu teikt, ka savu izvēli nenožēloju un ka Jēzus ir izmainījis manu dzīvi.

Kurts Kleinhofs-Prūsis